Ierēdnis sirmiem matiem uzvalka biksēs, kas nedaudz par īsu, spēlēja datorspēlītes. Es ienācu. Viņš uzlika pauzi un nodaunoja savu spēlīti. Kabinetā pie sienas pilnīgi ne pa ķeksi karājas liels plakāts ar hieroglifiem.
Bet tas ierēdnis ir jauks. Un nākamnedēļ es atkal iešu ciemos.

Ha, mēs protams paspējām viens otram sabraukt - viņš man par to, ka es iztraucēju, es viņam par to, ka kāda viņam daļa.

Tad beidzot pamodos. Un pa gariem pelēkiem gaiteņiem izstaigājos. Zilās debesīs mākoņus neatradu. Ar taureni pusdienās pa medus pilei. Un lieli, silti mīļi hugi. Vislabākie ir tie hugi, jo tajā brīdī sirds pret sirdi. Un tas kas bija prom, nu ir atpakaļ. Rīt gan atkal prom, bet drīz atpakaļ. Un es to sienu salauzu. Ko pirms pusgada uzcēlu. Un tagad beidzot ir silti un labi. Un varu teikt: "AAAAAAAAAAAAAAAAAAA, kāds man priex tevi redzēt, redzēt, redzēt!" Un vairs neviena paša slēpuma starpā. Nu tas protams līdz nākamajai reizei.