Atvērās durvis. Sanāca govis, aitas, vistas. Un kladzina katrs savā valodā. Lasu memuārus. Neko nesaprotu. Galva smeldz, pulsē. Pulsē.

Un tad pagājušajā naktī plkst.00:10, kad tikko ielaisuies miega siltajā klēpī, telefons kā ar āmuru pa galvu. Roka stiepjas, lai nospiestu modinātāju. Smadzenes saka, ka nevar būt - vēl nav rīts. Tikko, tikko taču tikai migu. Acis laiski veras. Istaba tumša. Jā 00:12. Mīļais itāļu draugs, kuram neeksistē ne laiks, ne telpa. Kuram ir milzums daudz emociju un ... bezmiegs!