Vienā veselumā ieliku pusīti. Izauga puķu zirnītis, cūku pupa, saules puķe.

Apskrēju puspasaulipusstundā. Nogura kājas. Lieli nogura. Pēdas vēl knosās. Kāju pirksti bada kurpēs caurumus. Galva skrien pa priekšu. Pēdas no kurpēm grib ārā. Dibens pie melna krēsla caur melnām biksēm pieaudzis. Pirksti novājējuši. Roku pirksti. Acis met ēnas uz plakstiņiem. Ja varētu iziet lietū padejot. Pa dubļiem pamīcīties. Plāceņus salikt uz koka dēlīša. No smiltīm taisītus plāceņus. Tad gaidīt sauli un cept. Ar truluku koka zariņu tad sadalīt četrās daļās un izbarot mīļākajām lellēm un lāčiem. Tad mazgāt viņu nosmulētās mutes un drēbītes. Likt viņus gulēt pusdienlaiku... Tad aizmirst par to visu un skriet ar bērniem lejā no kalna ripināties, upē bradāties un akmeņgraužus zem akmeņiem medīt. Pāri upei dārzā medusābolus blēdīt. Un bumbierus. Tad pēc divām dienām atcerēties gulēt noliktos lāčus un lelles un sākt jaunu spēli, jaunu dzīvi, kad ienāk prātā sākt visu no gala jebkurā brīdī jebkurā vietā.

Lēns vējš zaļās liepu lapas sašūpo. Pēcpusdienas klusās ēnas. Visi guļ diendusu. Tikai nelabais pa zemesvirsu skraida. Un mazus bērnus atvaros iemāna.