Patiesībā bija tā. Ieraugot jūs, man kļuva labi. No lielās laimes sajūtas novaidējos. Jā. Ātrumā, kas piespiež pie krēsla izlauzāmies cauri darbadienasbeiguRīgai. Zaļa meža vidū ir zaļganzils ūdens. Ūdensmalā atstājām kaunu un drēbes. Tad sākām nirt. No baltām smiltīm (ne nu gluži) ar rokām atgrūsties, lai varētu uzpeldēt augšā. Tur nebija gana daudz skābekļa. Visu laiku žāvājos. Bet saņēmos un nirstot tiku tālāk par pusi. Nākamreiz paņemšu visus 25. Metrus. Maz. Bet iesākumam labi. Un tad vēl elpojot caur padusi (savu) pilns deguns salija ar ūdeni. Nav piemērots kraulā peldēšanai. Garāku vajaga. Bet toties divas minūtes zem ūdens burbuļvanā pavadīt. Kopā ar diviem grieķu dieviem. Spalvainas viņu kājas. Kutina manas svaigi epilētās. Ak dievs, cik spalvainas! Un man īsti nav kur izstiepties. Jo tās viņu spalvainās kājas. Vakariņās rūgta burkānu sula visiem sen zināmo patiesību atklāja. Rezultāts 0:0 tā arī palika. Latvieši tomēr paliek latvieši un viņu cerība allažiņ mirst pēdējā.