Pagalam nogurusi un neapmierināta ar visu pasauli (jebšu tikai sevi pašu) iezagos dušā. Ūdens kā parasti sasildīja. Neapmierinātība jau nekur nepazuda. Nu kā tā var spriedelēt par lietām, par kurām neko nezina? Strīdos dzimst patiesība. Diskusijas ir svētas. Bet ja nevienai no pusēm nav pierādāmu argumentu? Kādas gan diskusijas? Viedokļu, uzskatu apmaiņa, es tā to nosauktu. Tas arī viss. Nekāda progresa. Bet tad vajag progresu radīt mākslīgu. Un es pasaku, ka TAVS viedoklis ir nepareizs. MANS viedoklis ir vienīgais pareizais. Jo ES tā domāju. Stundas sakrīt melnajā caurumā un beigu beigās risinājums nav rasts (jo tāda visticamāk nemaz nav). Kopā ar tumsu paslīdēju zem segas. Siltais ūdens bija aizskalojis visu miegu. Tutū! No kreisā sāna uz labo, no labā uz kreiso. Kāpēc cilvēkiem patīk spriedelēt par lietām, ko nevar pierādīt? Kā teiktu man labs draugs - gudri dirst.
Vai ir Dievs? Vai ir Laiks? Vai ir elle? Un velns? Vispateicīgākā viela par ko rakstīt gudras grāmatas, traktātus, apcerējumus - JO NEKO NEVAR PIERĀDĪT. Galvenais ir pietiekami gudri to visu pateikt. Pateikt ES zinu. Tā ir, jo ES zinu.

"Bet tālāk nav jēgas runāt, jo to nevar pierādīt."
/Salmans Rušdi/

Un miers pārņēma manu prātu. Melna kafija aizdzina miegu. Nu jau nelaikā atnākušo.