Šonakt bija sapnis. Pavisam reāls. Pavisam krāsains.
Es biju vampīrs. Es par tādu kļuvu. Vienkārši. Un tad pēkšņi attapu cik mūsu ir daudz. Mēs rīkojām orģijas. Dzērām viens otra asinis. Pilnmēness laikā. Es vēl biju jauniņā. Un negribēju kost kaklā. Un negribēju lai man kož. Ļāvu iegriezt sev vēnās un notecināt asinis.
Es biju laimīga. Beidzot es biju kļuvusi par vampīru.

Un vēl. Gājām peldēties. Un no upes izvilkām ģipša ģitāru. Skaistu baltu. Tipa elektrisko (vai kā nu tur pareizi sauc).

Un vēl. Man nebija tie vampīru zobiņi. Bet es nesatraucos. Jo ir taču žiletes.

Bet tā sajūta "beidzot"....

P.s. Nevarēju saprast, vai tas ir normāli, ka ikdienā ēdu vārītus kartupeļus un salātus, bet asinis tikai pilnmēness naktī.