Izvilku savu divratu draugu sarkano no aizmirstības putekļiem. Jaukā veikliņā uzpumpēju viņa riepas. Un kā balerīna neveikla pa pārpildītajām darbdienas vakara ielām. Un tad pa parku. Pie ostas.Kur saule riet. Un dzīva zeme, tikko pamodusies. Smaržo. Kā mazs bērns. Un pa Katrīnas ielu prom. Līdz dzelzceļam skumīgi vientulīgam. Un pa Ganību dambi atpakaļ, kur pavasara strazdus sadzirdēt nevar. Un tad iekāpu dīgstošā zālē. Piespiedu liepai vaigu savu karsto. Un viņa klusi mani mierināja.
Un tad tumsā no Juglas uz mājām, mājām, mājām. No Juglas tālā gala. No tās vietas, kur montieris citiem divratu draugus taisa. Pa trotuāriem un ielām. Gar mežu. Pāri tramvaja sliedēm. Pāri tiltam. Pilsētā siltā iekšā. Trīs siltus marsiešus satikt uz Brīvības ielas. Ar trim siltiem marsiešiem Pica Lulū iekarot. Ar nosalušām rokām karstu tējas krūzi samīļot. Un klausīties kā viņi runā par kosmosa izplešanos, izplešanos, izplešanos...

Vēl mazliet. Atveras veļasmašīnas apaļās durvis. Un atkal aizveras. Hermētiski noslēdzas. Drēbītes kā kosmonautiņi griežas, griežas, griežas... Grāmata pie spilvena nolikta iegrimst miegā. Es arī, arī, arī. Sapnītī iekšā.