Mājās pieliekamajā vienmēr sakrājās daudz tukšas burciņas. Un tukši celefāna maisiņi. Un skrūvējamo burku vāciņi. Un olu kastītes. Agri no rīta mamma kurina plīti. Lai uzvārītu kafiju. Kad bija beigusies gāze, mamma cēlās agrāk, lai iekurtu plīti. Man patika, kad plīts kurējās. Virtuvē uzreiz bija siltāk. Un mierīgāks rīts pa logu skatījās iekšā. Mamma iebēra puslitra burciņā kafiju. Pielika piecas tējkarotes cukura. Uzlēja uzvārīto ūdeni. Kad nedaudz padzisa, aizskrūvēja. Kopā ar sasaiņotajām maizītēm ielika tēta tarbiņā. Tad pēc augumiem saliktajās krūzītēs salēja ūdeni. Tētim lielā baltā bez osas. Mammai vidējā brūnā. Tāda ar biezām sieniņām. Man mazā baltā ar puikiņu virsū vai luksaforiņiem.
Tad tētis ieliek tarbiņu mugursomā sabučo mammu un mani (vēe, kāda viņam bārda)un iet pēc divriteņa. Un pa pavasarīgo pagalmu ripo prom uz darbiņu.
Tagad es sāku lēnām posties. Iztīru zobus. Matus toreiz vēl garos ķemmēju. Pasnaikstos gar mammas kosmētikas maku. Uzvelku baltos zābaciņus un pa pavasarīgu taciņu cauri parkam prom uz skolu.
Mamma paliek mājās un gaida mūs atpakaļ. Mazliet nogurušus. Pilnus ar stāstiem. Pilnus ar dienu. Mamma vienmēr gaida mūs atpakaļ. Vienmēr.