Atlidoja spāre. Nosēdās un teica: "Čau."
Čau! - es viņai atbildēju. Spāre aizlidoja. Es paliku.
Daudz tādās spāres. Bet neviena nepaliek. Tāpēc, ka nelūdzu? Var jau būt. Bet vai es gribu, lai paliek? Var jau būt. Ka negribu.

Sēdēju tā uz akmens un domāju. Kamēr paliku par akmeni.
Nāca sēdēt citi. Un palika. Par mani. Par akmeni.

Un man žēl. Sevis. Jo likās, ka esmu dzīvs. Bet. Tikai likās. Jo dzīva bija spāre.