Turpceļā debesis ar saules aci man miedza. Cauri vantīm.
Tur es miedzu acis. Un smējos.
Un baseina vidū zem ūdens es smējos. Un aizrijos gandrīz.
Un iznācu ārā un mīļās acis man smējās pretī. Un balss mīļā smējās.
Visi tie - kā? ko? vai? kad?
Bet acis. Acīs liels siltums. Balsī svēts miers. Rokā maigs spēks.
Atpakaļceļā mēness bālais ģīmis ķēmojās. Es smējos. Un miedzu ar aci, bet pretimnācējs domāja ka tas viņam. Un kāpēc ne? Viņam arī. Un vēl smieklu sauju aizbāzu aiz krāgas. Lai kutina muguru kamēr līdz mājām aizies. Ieies istabā. Iedos savai sievietei buču. Un smiekli viņai pielips pie skropstām.
Izlasīju epastu. Un raksīju atbildi. Un smaidīju.

Šonakt smaidīšu. Rīt uzvilkšu melno masku un iešu cīņā par izdzīvošanu. Par palikšanu. Par izturēšanu. Bet melnā maska lai sargā manu prieku, kamēr es ar vējdzirnavām.