Nezinu, nezinu...
Nezinu, nezinu, kā man justies. Dziedāt vai klusēt, smieties vai raudāt. Migla piegāja pie mājas stūra un palūrēja. Jā, jā. Kā parasti. Viņš stāvēja savā ierastajā vietā. Pie lielā krustojuma. Seja bija sarkana. Lielais deguns kā kartupelis spīdēja saules staros. Un vagas. Dziļas vagas sejā. Nonēsētas nekādas krāsas bikses. Nesaprotamas krāsas vamzis, kas izskatījās tik pat vecs kā viņš pats. Tikai cepure. Cepure bija saulainās krāsās. Tādās kā šorīt debesis, kļavas virs viņa un protams pati saule. Tā nu viņš tur stāvēja. Kaut ko pie sevis bubināja. Un skatījās apkārt. Rokās kā vienmēr tā pati ķesele, kuras apakšā bija KAUT KAS. Neviens nezināja, kur viņš iet, no kurienes nāk. Tikai katru rītu vienā un tajā pašā laikā, vienā un tajā pašā vietā.