Vecene slaucīja grīdu. Jaunkundze steigā krāva uz galda visādas sīkas skaistumlietiņas, lai vecene neieslauka miskastē. Putekļi lieliem kumšķiem vēlās kā vēja zāle. Tad vecene ņēma slapju lupatu un sāka mazgāt no tālākā kakta. Jaunkundze nesa pagalmā izžaut samazgātās kleitas. Un zeķes. Jaunkundzes nosalušie pirksti kā laša šķēlītes ziedēja. Vecene aizgāja uz ciema bodi. Šo to iegādāt vajadzēja. Un jaunākās ziņas pārspriest. Jaunkundze iegāja tajā istabā. Notrauca putekļus un atvēra grāmatu. Tur, kur grāmatzīme bija palikusi. "El universo (que otros llaman la Biblioteca) se compone de un numero indefinido, y tal vez infinito, de galerias hexagonales, con vastos pozos de ventilacion en el medio, cercados por barandas bajisimas. Desde cualquier hezagono, se ven los pisos inferiores y superiores:..............."
Drīz viņš pārbrauks. Tā zīlniece bija teikusimātei. Viņas mīļais brālis drīz pārbrauks.

Kaķis bija pārnācis mājās.