Žurks stiepa lielu maisu uz savu alu. Es viņam prasu, kas tur iekšā. Viņš man saka, ka tur ēdamas lietas ir. Un tad vēl tur ģērbjamas lietas. Mazliet pielabojamas. Un tad vēl otrā maisā - viņš smīnēdams norāda, ir kaut kas, kas tev patīk. Un tad viņš paver mazu spraugu.
Ēēēēē, es iesaucos, tu nu gan esi varens.
Tad es saku, ka gribu pie viņa ciemos. A žurks man saka - ni, ni. Šovakar ni. Šovakar viņam žurku meitenes nāk ciemos. Es prasu - a rīt es varu pie tevis uz pēcpusdienas tēju? Viņš man atkal - zini, nē, rīt vecmāmiņa pēcpusdienā nāk. Es viņam saku - nu tad nekā. Tad jau citreiz. Viņš saka - nu labi sazvanīsimies.

Un tā nu es dabūju žurka telefona Nr. Un viņš manējo.