redzēju šodien pirmo reizi, bet likās diezgan traks. tās krāsas un saturs iedeva pa galvu, un ne pozitīvā nozīmē. nē, nu ļoti labi uztaisīts, bet tā kā iedzen zemē un vēl iedod pa galvu.

(Reply to this) (Thread)

kā redzi, esmu vārdu pavēlniece.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man jau šķiet, ka svarīgi, ka tādi darbi bliež pa galvu. bet, jā, uzdeva nomācošu toni svētdienas vakaram.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, man tas liekas tiešām svarīgi, lai iedod pa galvu un kaut kā mudina, aicina pārdomāt un pārmainīt lietas domāšanā. un šoreiz es pametu telpas, domājot par ciešanu un kara estetizāciju un par to, cik drausmīgi, ka nepielec, ka tā nāve, kas ir tur, uz ekrāna, ir īsta, nevis Holivudas nāve.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet, ka nāves un kara estetizācija ir visapkārt, piemēram, preses tiražētajos, word press photo godalgotajos attēlos, kur viegli vilkt paralēles ar glezniecības vēsturi. un šoreiz nāve pabalējuši rozā attēlos bija īstāka (cik nu vispār īsta var būt svešinieku nāve tūkstošiem kilometru attālumā), absurdāka, jo šokējošāk - daļa ikdienas, it kā starp citu. Un tai pat laikā tik neīsta kā datorspēle un tāpēc vēl jo briesmīgāka, apzinoties notiekošā realitāti. un īsta un pa galvu bliezoša tieši dēļ attēla acīmredzamā, nepārprotamā mākslīguma kontrasta ar dokumentāla video apsolīto realitāti. atvainojos jau iepriekš, ka izklausos nesakarīga. cenšos noformulēt pati sev.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, apmēram tā es arī domāju. es arī centos noformulēt sev, bet īsti nesanāk, jo neesmu īsti sapratusi, kas tieši uzrunāja un kas lika šausmās skurināties. bet laikam tas, cik dziļi nāve šajos stāstos bija ieaudusies kā pierasta dzīves sastāvdaļa. ka ir jādzīvo vai vismaz jācenšas dzīvot pilnasinīgi, pat ja tevi var nošaut kurā katrā brīdī (par tiem kadriem, kas it kā nesaistīti ar karu, it īpaši deju konkursu un tiem priekšnesumiem).

(Reply to this) (Parent)