jā, apmēram tā es arī domāju. es arī centos noformulēt sev, bet īsti nesanāk, jo neesmu īsti sapratusi, kas tieši uzrunāja un kas lika šausmās skurināties. bet laikam tas, cik dziļi nāve šajos stāstos bija ieaudusies kā pierasta dzīves sastāvdaļa. ka ir jādzīvo vai vismaz jācenšas dzīvot pilnasinīgi, pat ja tevi var nošaut kurā katrā brīdī (par tiem kadriem, kas it kā nesaistīti ar karu, it īpaši deju konkursu un tiem priekšnesumiem).

(Reply to this) (Parent)