Pa kastēm, marš!
Man ļoti nepatīk rāmji, nu tādi, ka tu esi tāds un tāds (žvīks un iekš kastes A), bet re kur man ir tāds un tāds uzskats, tāpēc es, redz, savukārt esmu tāda (kaste B)... Ir labi zināt, kas tev interesē, kāds esi un ko gribi no dzīves, bet tiklīdz sāc likt sevi un pārējos kaut kādās kastēs ar definētiem nosaukmiem, mani pārņem drebuļi. Un cik ilgi tad vispār sēdēsi tai savā kastē zem tā nosaukuma, ko tagad tik sirdīgi pārstāvi? Un kas notiks ar kasti, kad pēc kāda laika būsi izaudzis, pamainījis nostāju?... Rāmji un kastes ir mans lielākais bieds! Lai gan tas, iespējams, sakņojas diezgan sen apgūtajā spējā itin visu uztvert vienlaikus no vairākām pusēm (visai traucējoši, ja tas notiek pastāvīgi), t.i. katram teiktajam argumentam es jau zinu iespējamo pretargumentu, un katram notikumam nav tikai labā/sliktā puse, un neviens cilvēks nav tikai zem vienas definīcijas iestumjams.