ir, bet nav.
tas ir briesmīgi. Man galva pilna visādām domām, viedokļiem un secinājumiem, bet kad kāds uzdod it kā vienkāršu jautājumu, uz kuru varētu atbildēt izklāstot vienu savu atziņu...IR problēma! Nevaru izvēlēties, KURU no atziņām teikt skaļi, jo ir gan tā, gan šitā un vēl šitentā. Bet cilvēki nesaprot, ja tu saki, ka tev kaut kas liekas divējāds vai trejāds, viņi gaida no tevis to vienu atbildi. Un es pasaku vienu, bet galvā jau otra kņudinās un es stomos un mēģinu atrast vārdus, lai sakarīgi izskaidrotu to, kāpēc man liekas, ka lietas "ir, bet nav"...un tas ir briesmīgi. Jo beigās sanāk, ka esmu tikai skaļi saputrojusies, lai gan prātā viss izskatās sakārtots, bet cilvēks tā arī nedabū sakarīgu atbildi. Varbūt jāatsāk runāt "caur puķēm", aforismos, līdzībās un simbolos :D lai katrs pats domā, ko grib. Bet gribās pēc iespējas precīzāk nodot to savu domu, lai nepazūd šifrēšanas kanālos :/ Tas ir gan baigais guvums, gan arī sodība - kad vienmēr visās lietās vienlaikus redzi vairākas puses/viedokļus/iespējamības/patiesības.