Šī nedēļa bija dīvaina, daudz dīvainu notikumu un naktīs visādi murgi. Cerams, ka daļa no sapņiem nepiepildīsies, bet notikumi no ikdienas neienāks sapņos. Visādas sirreālas lietas apkārt. Debesu ķermeņi nav sastājušies kaut kādās īpašās līnijās? Baigās dziļās mācības man te Visums liek priekšā, par vecumu, bezspēcību un vientulību. Un btw pozitīvā domāšana ir bullšits. Jau sen to gribēju pateikt, bet, zin kā, negribās spļaut sejā smaidīgiem un priecīgiem ar savu reālismu. Bet fakts paliek fakts - visi tie pozitīvie sludinātāji un pārlaimīgie harmonizētāji dzīvo savā iedomu burbulī, savā saulainajā stūrītī, izliekoties, ka neeksistē negācijas. Reizēm man liekas, ka tie saulainie nav redzējuši tumšo pusi, tā viņiem paslīdējusi garām tāpēc, ka nekad dzīvē viņiem nav nācies saskarties ar to tā pa īstam, personīgi. Daudzas lietas mums liekas vispārīgas, mums tās ir tikai skaņa, vārdi, kaut kas, ko kāds ir stāstījis, lietas bez patiesas izpratnes par to būtību un patieso ietekmi. Kamēr nepiedzīvo uz savas ādas, neredzi savām acīm, tikmēr jau vari dziedāt, ka jādomā tikai pozitīvi un viss būs zeltā. Kā gan var dot padomu, ja nemaz neizproti lietas patieso būtību? Nevajag mānīt sevi un iedomāties, ka tā nu ir apgaismība. Pat Buda sāka kļūt par Budu tikai tad, kad izgāja no savas drošās un skaistās pils mūriem, un ieraudzīja slimības, vecumu un nāvi. Nevajag no krāsainas bildes izdzēst vienu krāsu, realitāte tāpēc nekļūs līdzīgāka iedomu pasaulei.