Gribētos kādreiz pamēģināt dzīvi uz salas. Ne jau vientuļas, bet tādas, kur sava mazā pasaulīte, komūna un sociums, sabiedrības eko versija, kur vasarā mieru izgaiņā vasarnieki, bet nesezonā vientulību meklē putni un mākslinieki. Kur zaglis nav zaglis, jo atrasts tiek pēc sejas stundas laikā. Kur jūras šalkas dzirdamas visur, tikai ne pašā salas vidū, mežā, kur koki un putnu dziesmas to pārspēj skaļumā. Sala. Uz kuru un no kuras tikt prom var tikai pārvarot slinkumu un uzkāpjot uz kuģa. Kur dzīve atkarīga no dažu veikalnieku noskaņojuma, bet vētras laikā iespējams pulcēties vietējās skolas sporta zālē. Un tikai tad, kad tevi pieņem pa īstam, tev atklāj skaudri patiesos salas iemītnieku dzīves stāstus. Un bāka salas galā kļūst par tādu ka vēlmju sakopojuma punktu - brīdināt citus par savu esamību, lai neuzskrien, bet ar mirguļojošu skatu vērties tālumā un ilgoties tikt prom.