Ne vējš, ne karogs
Tik daudzas lietas, kas īstenībā nav noformulējamas, tādas dzīves būtības izzināšanas, lielās patiesības, nāk palēnām. Tas nav tā, ka izlasīsi grāmatu un nākošā dienā tev būs tā gudrība. Tā ir sajūta, kas atnāk lēnām, laikam ritot, tieši laika ritumā, neatkarīgi no vietas, vai notikumiem, situācijām, attiecībām, kaut gan tam arī ir nozīme, bet būtībā tas ir laika ritums. Laika relativitāte iemāca kaut kādu pamatgudrību, kā skatīties uz dzīvi, kā izprast sevi un citus, kā redzēt vairāk, nekā esi domājis, ka spēsi saskatīt. Un sajust. Es vienmēr apbrīnoju tos lielos Skolotājus, kuri saviem skolēniem nevis parāda shēmas un tabulas, bet dod mājienu virzienam, ceļam, kas viņiem jānoiet, lai meklēto atrastu. Viņi pasaka vienu gudru jautājumu un skolnieks jau dodas meklējumos.
...Un ik reizi, kad esi kaut ko atradis, saproti, ka vēl tāls ceļš ejams līdz citiem atradumiem. Tevis ir vairāk, nekā spēj jebkad sevi iztēloties.

Te citāta oriģināls, kas mani vienmēr pavada kopš to bērnībā izlasīju:
Divi mūki strīdējās par karogu.
Viens teica: "Karogs kustas."
Otrs teica: "Vējš kustas."
Gadījās, ka viņiem gāja garām sestais patriarhs. Viņš tiem sacīja: "Ne vējš, ne karogs; prāts kustas."