Es reāli neredzu, kāda jēga dzīvot Rīgā, kur esot kultūra, opera, draugi, kino, izstādes un visas citas lietas, kuras neesot pieejamas ārpus šīs vienīgās Latvijas pilsētas, ja reāli sarunāt satikties vairāk par 2 cilvēkiem, ir neiespējami since visi tik aizņemti un raujās. Un kāda tad jēga? Kāpēc lai nedzīvotu meža vidū un ar tikpat lieliem panākumiem atbrauktu reizi divos mēnešos uz "pilsētu" un izdarītu visus kultūras un draugu pasākumus reizē. Un tad vēl padomā, cik laika cilvēks pavada darbā, kaut ko nereāli raujoties, bet beigās saņem kkādu smieklīgu naudu par to un vispār brīvā laika-darba proporcija izskatās nedabiski izmežģīta. Un kā pavasaris pienāk - to arī cilvēks neredz, jo sēž savā birojā censdamies saraust dukātus. Pfff Dzīve Rīgā ir mīts! Un es nezinu, kā visiem citiem izdodas saglabāt visu normālā līdzsvarā šajā pilsētā. Man ir žēl tērēt savu laiku šeit. Kaut vai šorīt- ierastās normālās pusstundas vietā uz darbu braucu stundu, jo visi gudreļi brauc ar savām mašīnām, aizkrauj tiltus, kamēr trollis bija tukšs. Apsveicu! Progress! Burvīgums! Sajūsma!
p.s. tādās atkušņa dienās kā šī, ejot pa ielām, liekas, ka turpinam dzīvot vidusslaikos - šļuras slānis ir apbrīnojams.