Es nekad sab transā nesēžu tajās vietās, kas paredzētas veciem, slimiem vai cilvēkiem ar bērniem. Bet kad man palūdz piecelties un palaist apsēsties tieši tur, kur es sēžu (un ta ir speciāli izvēlēta nepenšu, nebērnu vieta), tad es ienīstu to omi ar viņas mazbērnu,jo rīkot scēnu, mēģinot iebakstīt acī, ka turpat blakus ir brīva vieta taisni tādiem pasažieriem, kā viņi, bet man jāceļas un jālaiž tikai tāpēc, ka sīcis redz grib sēdēt manā vietā, tas nebūtu gudri, since viss trolis nostātos bērniņa un omītes pusē. Tā nu es vāros īgnumā un ienīstu sabiedrisko transportu un visus tā burvelīgos pasažierus, kuri katrs paspēj gar tevi paberzēties vai kā citādi uzsvērt savu plašo, neatvairāmo personu.