Rīt es patiešām būšu priecīga un jutīšu vajadzību svinēt. Jāsvin vakardienas īstie Saulgrieži, kas šorīt tik episki apstiprinājāš ar Saules apspīdētu rītu. Un jāpriecājas, ka šī nedēļa un svētku drudzis ir garām.
Pagaidām vēlmi šķaidīt apgaroti smaidošās sejas, kas slīd garām, mazina tikai kolēģa/kaimiņa pa retam ielietais brendiņš par godu viņa dzimpenei.
Īstenībā man nekad nav bijusi tik ziemsaulgriezīga sajūta. Šis gads ir bijis totāls satuvināšanās-ar-Zemi-un-Dabu gads un tas man liek to uzskatīt par superīgāko gadu ever. Un vēl man ir kauns atzīties kādā amatā strādāju, lai gan tikai periodiski. Toties ļoti daudz ko iemācījos par dzīvi un cilvēkiem šajā darbā strādājot. Vairāk kā jeb kā savādāk būtu to varējusi iemācīties. Tā kā jēga ir visam. Pat tam, par ko ir kauns. Lai gan visi darbi ir cienījami, mani audzinot tas, ko patreiz daru, bija nobeigums baidīšanas teikumam: "Ja nemācīsies, tad ..." nu jā. Periodi jau visādi :)
Katrā ziņā es lepojos ar to, kā esmu no visa, kas notiek, izvilkusi pozitīvo esenci un pārstrādājusi pieredzi vērtīgā mācībā.