Man ir kauns, ka es dzīvoju pilsētā, kur 50% negrib runāt valsts valodā, kur mērs parakstās par nodevību, bet ejot pie friziera es neesmu droša, vai mani sapratīs. Tam ir jābūt principam, kas mūsu uztverē nepieļauj pat apsvēršanu par tā pārkāpšanu. Es to rakstu, jo vakar biju kino un pat tur titri iet divās valodās...