Tā jau nav viss tik melns, kā rādās. Man tikai pirmais nē-uzplūds parādās, kad kaut ko uzspiež vai paziņo kā faktu, neprasot manu viedokli. Tad momentā ir panika un niķis :)
Un vispār brīžiem skrējiena vidū apstājos un cenšos saprast, kas te notiek apkārt, vai tiešām tā ir mana dzīve, jo no vienas puses pēkšņi esmu tur, kur kādreiz gribēju būt un nespēju noticēt. No otras nāk līdzi arī visi mīnusi un sekas no pieņemtajiem lēmumiem. Un tad vēl tas, ka uzņemot vienu virzienu, tas tevi sāk vest arvien ātrāk un raitāk. Stībelis dziedāja, ka "tikai smejas", tad es varētu dziedāt, ka tikai brīnos :D