Man ar' šķiet, ka sieviešu romānos nav nekādu dvēselisko vērtību, ja nu vienīgi, piemēram, Džeina Eira.
Ja jau vīrietis ir spējis sarakstīt darbu, no kura staro kaut kāds romantisms, mīlestība un viskaut kas <3, skaidrs, ka tur ir dvēsele, jo veči tomēr ir veči - ar musīšiem, attieksmi un nav nekādi ņuņņas, atšķirībā no sievietēm, kuras var ieslīgt sentamentos, romantiskos spriedelējumos un pārspīlējumos pat par neesošām mīlestībām par katru mazāko sīkumu!
Par māksliniekiem gan var daudz runāt. Bij'/ir jau ļoti daudz labas sievietes-mākslinieces, Frīda, piemēram, uc