Jo vecāka kļūstu, jo vairāk jūtu pārliecību, ka eksistē tas "dieva" gēns. Reliģija ir kaut kāda fenomenāla psihoze. Ar zobiem un nagiem ticēt fantāzijām... Argumentos izmantot salikumu "dievs domā, dievs grib šo vai to". WTF.
Man tas gēns tik ļoti netrāpījās!
Atceros,mani pāris gadus bērnībā pamāte sūtīja svētdienas skolā. Man mājās bija vairākas jaunās derības, divas zilas,viena balta. Tur beigās bija lapa,kur bija vieta parakstam un aptuveni teksts : "Ar šo es pieņemu Jēzu Kristu par savu glābēju" vai kas tāds. Un es maza būdama, domāju - ja jau visi tādi ticīgie, kaut kas tur ir,man arī jārada sevī tā reliģiozā ticība. Un es iztēlojos,kā tas Jēzus mirst un svinīgi ierakstu savu vārdu tajā jaunās derības lapā.
Tai pašā mirklī es aptveru,cik stulbi tas ir un kas par bullšitu tā visa ticēšana kam tādam un paņemu un izplēšu to lapu un izmetu miskastē. Astoņu(?) gadu vecumā. Laikam man ir veselā saprāta vai kāds kritiskās domāšanas gēns, dieva gēna vietā.
Svētdienas skolā forši bija Ziemassvētos,kad mums visiem deva ārzemju sponsoru saziedotās dāvanas - jaunas rotaļlietas. Pārējo neatceros. Bullšitometra gēns būs strādājis manā bērna prātā autopilotā :D