Pa šo gadu esmu sapratusi vienu vienīgu svarīgu lietu. Cilvēkiem ir divas nostājas -vai nu 1) vari darīt savus sapņus un tas ir iespējams, vai arī 2)sapņi ir sapņi un jādara tas, kas jādara, nevis sapņi. Kad pajautā tiem pēdējiem - kā tad iespējams, ka ir tie pirmie, kas sapņo un tomēr izdara sapņoto? Viņi atbild, tas esot izņēmums vai kaut kāda laimīgu apstākļu sakritība, it kā tas būtu nokritis no gaisa. Aizmirstot, ka kādam vienu dienu bija jāpieceļas un jāizlemj: "Viss, ar šo dienu es sāku darīt sapņus." Laimīgu Jauno!