sagrums 4dienas vakarā
pa šo nedēļu kad te esmu viens darbā, jo kolēgam atvaļinājums - sāku bik jūgties. bet nu bļe ir jau arī no kā. ķipa defaults scenārijs, bet nu enīvej.
"klau, Kārli palīdzi, man te viena ļoti svarīga mape pazudusi."
"kur bija, ko darīji, kad pazuda?"
"uz deskopa (nē, es neaizmirsu "t"), strādāju un kaut kad šodien pazuda, a kur man miskaste, kapēc neredzu ?"
skatos skatos, miskaste vietā, tukša. pie sevis domāju: "dumb old twat, kā tu viņu varēji izdzēst un bļeģi nezināt." but I've had expirience like this throughout my years of sevice. protams, ka viņa iemūvojusi to folderi citā, blakus esošā, bet jau paspējusi sacelt traci. nāk garām viens ļoti pozitīvs kolēģis un kko ņirdz un prasa ķipa "kas ta nu vainas ? jaunais dators slikts ? kā tad tev patīk tā vindovz vista ?"
atpakaļ saņemot īgnu "nē, ļoti nepatīk pagaidām ! nekas te nestrādā"
lieki piebilst, ka manas parastās laipnās aprunāšanās vietā sagriezis zobus jauki smaidīju ;)
ir viena nodaļa iestādē kura reāli besī, nu tā, ka uzturoties tur ilgāk par 2 min gribas plēst kreklu, triekt ķebli pret sienu un dot norādījumus.