Lai notvertu un palaistu brīvībā tramvajā ieklīdušo kameni, vīrietis skraidīja pa visu transportu, kamēr nejauši to pret stiklu vienkārši nospieda. Ja šādu iznākumu varēja prognozēt, tad nākamā vīrieša rīcība bija vairāk negaidīta. Tā vietā, lai neērti novērstos no neveiklās slepkavības, viņš nolieca galvu, pārmeta krustu un strauji izkāpa nākamajā pieturā. Krustu mešana tramvajā ir gana interesanta, un tomēr tajā nav nekā ne pārsteidzoša, ne arī saprotama. Katru reizi, braucot garām pareizticīgo baznīcai, atrodas kāds kas pamet ar roku uz visām debess pusēm, un, kad man bija uz pusi un vēl mazāk gadu, es domāju, ka tas ir kaut kas tāds, kas padara cilvēku labāku. Tā kā toreiz grēku atlaišana man šķita pietiekami svarīga, tad, izliekoties, ka kasu pieri, sakārtoju kreklu, noņemu no kreisā, tad arī labā pleca kādu pūciņu vai gruzi, paklusēm metu sev pāri krustu. Reizē par to bija kauns, un šķita, ka tā vienkārši vajag darīt.