Es tikko pārlasīju vecos ierakstus! Pilnīgi asariņa nobira pašai par sevīm.Varbūt atsaktoties atpakaļ varētu teikt, ka nebija tik traģiski, bet tur jau tas joka, ka BIJA GAN! Un vēl joprojām es daudzējādā ziņā jūtos tāpat! Šis te bija rakstīts kkad! :
Viņi nezina...
Bāc nu tie, kas saka, ka varu, nezina, kā es jūtos, īpši vakaros, kad viena sēžu un zaurēju kaut kādas "gudrības" galvā! Viņi nezina neko vairāk kā to, ka es smaidu un cenšos būt optimistiska! Viņi nezina, kā ir, kad galva sāp kā vēl nekad & asaras rit pār vaigiem bez apstājas. Kaklā tāds kamols. Viņi to nezina, jo rīt atkal būs jauna diena ar jaunu smaidu. Tā jau nav, ka tas smaids ir samākslots, bet tas parāda tikai vienu, ka man ir prieks būt kopā ar tiem cilvēkiem. Un tad neizbēgami pienācis vakars/nakts, kad turpinās iknakts rutīna. Viņi nezina, jo nekad to nav izbaudījuši.