Dzīve

Eko Fuko svārstā beigās ir minētas tādas "telūriskās strāvas". Te lūriskās, tur lūriskās, bet izrādās ir tāds koncepts patiešām.

atbildot inesei, man liekas šeit ir vienkārši paaudžu plaisa. tev ir ap 40, tiem kas nāk, ir ap 20, un jūs nevarat runāties vienā līmenī (lai gan tev pašai šķiet, kā tad tā, mans subjektīvais vecums ir ap 25, kāpēc man nesanāk?).

Tiem jaunajiem ir nepieciešams cits piegājiens, cita veida sarunāšana. Kāda tieši? Es nezinu. Bet man ir neliela nojausma, jo man ir 45 gadi, manai meitai drīz būs 12 gadi. Es redzu viņu, viņas klasesbiedrus, un viņi aug citādi. Tas kas tev, 40 gadīgajam, liekas apātija, neinterese, amēbas, ir, iespējams, daudz augstāka sevis vērtēšana, skaidra izpratne vai tev tas ir vai nav vajadzīgs, un neraušanās līst tur, kur tevi neprasa vai nelūdz, vai liek justies neērti vai nenovērtētam.

Viņi tev to neteiks, jo viņu acīs tu esi večuks/vecenīte, kas vnk neko nesapratīs, un no tā, ka pateiksi nekas neuzlabosies, un vienīgais varbūt rezultāts ir, ka tev uzēdas. Tāpēc vnk neko nesaka. Balso ar kājām.

Ieteikums šāds: grožus tos jaunos koordinēt ir jāatdod jaunajiem pašiem. Jāatrod viens vai divi uzticības personas, un tad jau viņi lai aicina, uzrunā, sarunā, bīda, stumda, un izrāda to, ka tie cilvēki kuriem jānāk, ir gaidīti, vajadzīgi, saudzēti un loloti. Tādam sovjetu pamatizglītības auglim kā mūsu paaudze, tas varētu likties pretdabiski un pazemojoši "ko tās amēbas tur vispār iedomājas, saudzēti? loloti? LOL". Bet tā ir nākošo gadu realitāte. It īpaši dēļ covid gadiem, kas riktīgi deformēja socializēšanos.

Bet galvenais ir tas, ka mēs, mūsu paaudze, vairs nesaprotam tos jaunos, ar kuriem ir 20 gadu plaisa, viņu motivāciju, veidus kā viņus jāuzrunā, kā likt viņiem justies lai viņi sagribētu kaut ko, un tā tālāk.

Tā ideja ar senioru iesaistīšanu ir garām. Aiziet tikai tādā gerontokrātijā, kas savā sulā vārīsies. Līdz kamēr iestādījums paliks pavisam ārpus jaunatnes redzesloka vai interesēm.

Mans ieteikums, atdot grožus, atdot kontroli jaunajiem.

Ja skolēns visu mācību gadu ir bumbulējis un rezultātā nesekmīgs, tad viņam ir "vasaras darbi" 2 nedēļu garumā, kuros šis saņem minimālo sekmīguma vērtējumu un tiek pārcelts uz nākamo klasi. Man tā subjektīvi šķiet, ka ja kāds spēj 2 nedēļās apgūt gada vielu, tad viņš ir ģēnijs. Tā kā šī prakse ir vispārēja, ģenialitāti atmetam. Tad rodas jautājums: priekš kam vispār skolā jāpavada 12 gadi, ja pamatskolas un vidusskolas mācību vielu minimālā līmenī var apgūt 24 nedēļās?
P.S.
Jāatzīst, visi 2 nedēļās to nokārtot nespēj. Tad tas pats atkārtojas augustā. Ja nenokārtos augustā - skolēnu pārceļ uz nākamo klasi arī ar nesekmību vienā priekšmetā (principā vairākos, taču pārējie skolotāji atmet ar roku un ieliek 4, lai pašiem vieglāk), taču visu mācību gadu skolotājam jāvada viņasm individuālā iepriekšējā gada vielas apgūšana. Lieki piebilst, ka pašam skolēnam no tā ne silts, ne auksts - noklaustās, kā tantes baras, un bumbulē tālāk, - jo zina, ka agri vai vēlu pieaugušie neizturēs un sataisīs šim liecību kā vajag.

Stundu rokos pa Woltu, jo secināju, ka neizvilkšu līdz pēcpusdienai ar vienu banānu. Un reāli nāk dusmas par to, ka mums ir trīs vegānas vietas, un dažas no tām pat nav parūpējušās ielikt... jebko. Like tikai kafija un kūkas. (Labojums - tikai limonādes.) Nu tā ka pilnīgi nekā, ko es varu šobrīd ēst. Apsveru domu aiziet mājās pēc avokado un olām. Here goes "produktīvā diena" so far.

Mums vajag vairāk vegānu vietu ar normālu ēdienu.

Šodien Bizē vēl var paspēt uz trešo un pēdējo The Holy Mountain seansu. Es neatceros precīzi, kad es redzēju to pirmo reizi, bet visas tās mistiskās pieredzes šoreiz man likās saprotamākas. Es vienlaicīgi varu par to pasmīnēt, un arī saprast, kāpēc cilvēki tās meklē.

Cita starpā es aizdomājos par to, kāpēc cilvēkus saista viss jocīgais. Es varu derēt, ka ļoti liela daļa gāja uz šo kā uz jocīgu filmu. Es pats arī negāju meklēt kaut kādas dzīves atziņas, vai baudīt lielu mākslu. No vienas puses cilvēkus saista viss pazīstamais, jo tā ir drošība. Neliela novirze no "normas", un tiks trigerēti visi ksenofobijas atzari, kādus tik var iedomāties. No otras ir ļoti liela vilkme pa durvju spraugu apskatīties uz "tiem tur jocīgajiem" - popzvaignes, Eirovīzija, dzeltenā prese, you name it. Un es šo visu nedomāju norakstīt uz garlaicību. Es domāju, ka vilkme uz novelty ir daļa no human condition. Nez vai citā sugām arī tā ir? Katrā ziņā es skaidri zinu, kāda būtu suņa pirmā reakcija, ieraugot kaut ko nesaprotamu un jocīgu. Bet varbūt tas ir spektrs, tāpat kā daudz kas cits - ekstrāma pieturēšanās tikai pie pazīstamā, kas ir iemesls tam, kāpēc cilvēki izvēlēties ciest tajos pašos veidos, un ekstrēma vēlme meklēt kaut ko aizraujošu un nebijušu. Un lielākā daļa atrodas spektram kaut kur pa vidu. Un varbūt pat dažādās dzīves jomās cilvēki atrodas spektra dažādos galos.

esmu nolēmis šovasar vēlreiz iziet visu ģeniālās videospēles bioshock triloģiju, vai laikam pat trīsarpusloģiju
piļīju pirmo, kur startā ir stāsts par to, ka rinoplastija ir fašisma ideju uzvara
visādi masefekti un bērnu batlrojāļi ir nonēfojuši manu šūtinga skillu

dies, kur smagi atgūt to atpakaļ, ja neesi gadu spēlējis normālus šūterus

nolikt no kātiem papucīti? (papucītim ir tikai ložmetējs, granātas un raķetes, paldies dievam, ka nav atombumbas vai kā tāda)
ar trīs seiviem uz "normal", kuros man bija katru reizi stratēģija, kā gūt panākumus, un visi tie beidzās ar kārtējo raķeti feisā + annuālo "F" uz pirmās palīdzības koferi
šī horroršūteru figņa ir daudz dramatiskāka par pirmo far cry, kurā vismaz bija skaidrs, kur iet un ko darīt

kaut kādā brīdī nelīst zem kamerām. būt pacietīgam. būt ļoti kreatīvam - normālās šūteru fiškas pirmajā biošpkā ne īpaši strādā, tas nav jums half-life, doom vai quake.
katrā aspektā darīt visu kvalitatīvāk.
tikai tā var saprast, ka pirmais bioshock ir nereāli skaista videospēle ar sirdi satriecošu dizainu, lielisku stāstu un fenomenālu geimpleju.

Es parasti neskatos hokeju, bet vakar es noskatījos gandrīz visu spēli. Un es nevaru teikt, ka mani pilnīgi neinteresēja tā spēle. Mani pilnīgi neinteresēja skatīties Latvijas spēli ar Kazahstānu, bet tas ir citādāk. Es daudz maz skaidri atceros pusaudža gadus, un kādas emocijas sagādāja teju katri iesistie vārti, un šobrīd pilnīgi noteikti tā nav. Tur noteikti ir kaut kāds prieks par Latvijas izlases panākumiem, bet tas ir ļoti tāls no "es gandrīz apraudājos no laimes", vai "man par šo noteikti ir jāietvīto". Par lidmašīnas biļešu pirkšanu uz Tamperi es nemaz nerunāju.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka kaut kā muļķīgi šobrīd šķiet burkšķēt par šo visu sajūsmu par hokeju. Piedzērušies līdzjutēji, kas... visādi (ne)uzvedas, tas ir legit iemesls burkšķēšanai. Es neredzu saikni starp prieku un stikla lauskām uz ielas, vai urinēšanu pagalmos. Bet citādi to drošvien varētu salīdzināt ar prieku par kāda drauga vai paziņas panākumiem. Un kāpēc lai man būtu tiesības kādam norādīt, kā ir pareizi izjust prieku.

Un tomēr Eirovīzija mani absolūti neinteresē, un katru reizi vispārējā histērija mani pārsteidz nesagatavotu. Varbūt tam ir sakars ar to, ka es pats daru komandas sporta veidus.

Dažas dziesmas ir labs tests lai uzzinātu, kas notiek ar dažām emocijām, ar kurām tu ikdienā nesaskaries. Tu uzliec dziesmu, lai notestētu skaņu, un tev viss tik skaisti norezonē. Un tu zini, ka tas nav tikai par to, cik kruta skan šī dziesma.

Ja netic dvēselēm, kosmiskām sakritībām un citiem pārdabiskiem spēkiem, tad jāsaka, ka cilvēka... prāts(?)... ir fantastiksa vieta. Teiciens, ka laiks visu dziedē, manuprāt ir bulšits. Laiks neko nedziedē. Mēs esošām pieredzēm kraujam virsū citas pieredzes, un tāpēc kaut kādas lietas aizslīd kaut kur tālu fonā. Savukārt izdīlošana ar savām emocijām ir tāds kā treniņš. Tu neatbrīvojies no emocijām, tu vienkārši izmaini to, kā tu par tām jūties. Tās ir kā locītavu sāpes, dauzot boksa maisu. Tas trieciens, ko saņem tavas roku locītavas, nav kļuvis mazāks. Tavas locītavas vienkārši ir uztrenētas, lai ar to tiktu galā. (Atvainojos par kārtējo boksa analoģiju.) Apmēram šādā pašā garā terapeiti palīdzot cilvēkiem dīlot ar fobijām.

ko, bļeģ, VID izdomjis?! kādus nodokļus jamie grib no bezdarbnieka, kurš pat bezdarbnieka pabalstu nesaņem? sovsem čo ahujeļi?

Es tagad drīkstu dzert arī tēju. The joy!

https://youtu.be/08RZIZxk3Xo