Divas nedēļas. Man šķita, ka mans organisms ir daudz spēcīgāks. Taču laikam mums visiem tā šķiet līdz brīdim. Jūtos ļoti vāja un laikam jau kaut kas nav kārtībā ar to asinsspiedienu. Toties klepus, praktiski pat varētu teikt, ir uzvarēts. Man nav ne jausmas cik litrus tējas es esmu izdzērusi pa šīm divām nedēļām. Zālīšu, zaļo, augļu, ignvers, citrons, medus, bet visspēcīgākā no visām  - islandes ķērpis. Rūgtais. Man pat gāja iekšā bez pārāk lielas nepatikas. Galvenais ar domu - man būs labāk. Krūze pēc krūzes. Izvairījos no antibiotikām. Paldies, Visumam. Kaut arī brīžiem šķita, ka būs atkal jāskrien pie ārsta ar visām tām dīvainajām sāpēm mugurā. 

Novācu vecos lakstus no mazā dārza. Viens spainis burkānu un pusspainis sviesta pupiņas. Atstāju vēl kabačus, kas tik skaisti zied, timiānu, salātus, lokus, spinātus un samtenes. Nākamgad būs gan nedaudz pārdomātāk viss jāsēj un jāstāda. Kabači izpletās pārāk un noēnoja nedaudz citus augus. Puķu dobē viss zied uz nebēdu. Sevišķi asteres, ķīnas asteres un cinnijas. Rīt jāiet uz tīrumu novākt ražu. Cerams, nepaģībšu ar to galvas reiboni un vājumu.

Ļoti ceru, ka būs spēks nākamnedēļ atsākt kustēties un vingrot. 

Emocionāli esmu diezgan grausts.