Tik grūti rakstīt jebko pēdējā laikā. Dzīve notiek. Reizēm skaistas lietas, reizēm saspringtas lietas un darbs. Domas domājas un tad izgaist. Citreiz atgriežas, lai atgādinātu par savu eksistenci. Sanāk apmaldīties, sanāk būt zem spiediena, bet ir sapņi. Tādi, kas jau bija paspējuši aizmirsties, ka vispār kādreiz varētu būt iespējami.
Ir tik jauki būt mājās. Pat ja nolienu stūrītī un gribas padomāt. Cilvēki ir blakus un domā un ir. Arī es esmu un domāju par viņiem. Es priecājos par katru. Tas dod tādu spēku. Neaprakstāmu.