Man tieši tāda pati sajūta ir par vectētiņu. Ik pa laikam paliek skumji. Atceros, kā viņš pēdējo reizi, kad varēja vēl staigāt (septembra sākumā) pavadīja mani līdz mašīnai, samīļoja un teica, ka gaidīs... un viņam noritēja asara. Bieži šo skatu atceros.

Un braucot uz Valmieru, šķiet, ka viņš tur ir. Joprojām. Es apzinos, ka viņš ir miris, bet nepamet sajūta, ka viņš ir blakus.

Bet tik un tā viņa pietrūkst. Un saprāts vēl līdz galam netic, ka viņa nav..

(Reply to this)