|
|
|
Decembris 30., 2008
17:15 - Ome
Ik pa laikam redzu sapņos. Un tādos skumjos, bēdīgos.
Šodien biju tur, kapiņos. Tik klusi, tik zili... Jā, mijkrēslī viss zils, nevis balts izskatās.
Noliku svecīti. Pasēdēju. Parunājos. Paraudāju.
Bet pēc tam itkā vieglāk palika tomēr. Jo es tur biju, parunājos, un svecīti noliku. Izskatījās, ka kādu laiku tur nebij neviens bijis. Bet omei vienmēr visos svētkos uz galda sveces dega.
Joprojām nesaprotu, kā tas ir, ka omes nekur nav. Vislaik bija. Kā tas var būt, ka nevar pie viņas ne aizbraukt, nevar viņu satikt, nevar piezvanīt. Es nesaprotu.
|
Comments:
Man tieši tāda pati sajūta ir par vectētiņu. Ik pa laikam paliek skumji. Atceros, kā viņš pēdējo reizi, kad varēja vēl staigāt (septembra sākumā) pavadīja mani līdz mašīnai, samīļoja un teica, ka gaidīs... un viņam noritēja asara. Bieži šo skatu atceros.
Un braucot uz Valmieru, šķiet, ka viņš tur ir. Joprojām. Es apzinos, ka viņš ir miris, bet nepamet sajūta, ka viņš ir blakus.
Bet tik un tā viņa pietrūkst. Un saprāts vēl līdz galam netic, ka viņa nav.. |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}