|
|
|
Novembris 24., 2007
02:22 - Vai mēs maksājam par senču grēkiem? -
Nē, ne par senču, bet par savējiem no kādas iepriekšējās dzīves. Vai arī šobrīd "iemaksājam avansu", lai vēlāk būtu nopelnījuši laimi, mieru. VISS ir līdzsvarā. Pie tam saņemam balvu par ciešanām, ne dusmām. Jo ciešanas iemāca kādu cilvēcisku vērtību, piemēram, vienkāršību, līdzjūtību, pieklājību, laipnību. Bet dusmas tikai pūdē cilvēku no iekšpuses, neko nedod un neko nemaina.
Un, jo vairāk dusmojamies uz visu pasauli par neveiksmēm un nelabvēlīgām apstākļu sakritībām un netaisnībām, un neiemācāmies no tā neko, jo ilgāk tas arī velkas, un jo vairāk iekrājas "neizpildītu mājasdarbu" - neapgūtu svarīgu cilvēcisku īpašību. Agri vai vēlu tās tāpat jāapgūst, tā tas vienkārši notiek. Bet daudzi pat pa visu dzīvi to neizdara. Katru dienu redzu, satieku tādus cilvēkus... Viņi nemācās. Viņi pat nezina, ka tā ir atslēga viņu ceļam uz sirdsmieru, harmoniju, un, ja ne visu problēmu atrisinājumu, tad vismaz uz fizisko un garīgo spēku tās risināt.
Daži šos vārdus - sirdsmiers, harmonija - vispār nelieto. Tas man liekas vienkārši madness. Viņi pat īsti netic, ka viss var būt labi. Ka dzīve turpinās un turpinās, un ja šoreiz nenomiri no tā vai tā, par ko jāpārdzīvo, tātad tu to spēj izturēt, loģiski. Tātad - jāiet tālāk. Jāiemācās kaut ko no tikko pārdzīvotā, jāsaprot, ka tas ir papildinājis mani ar kādu jaunu atziņu vai pārliecību un ka tas ir labi, lai arī pārdzīvotais ir bijis kaut kas drausmīgs. Tā jēga jau ir meklēt tās pārliecības, atziņas, pilnveidot savu dvēseli līdz maksimumam, un tās nav vienmēr tikai patīkamās lietas. Tā meklēšana, tā jēga dod nozīmi pat šķietami nejēdzīgiem, briesmīgiem notikumiem.
Šī arī ir mana atbilde uz mūžīgo - "kāpēc...?".
|
12:36 - Ādamukam 8 mēneši
Šodien jau 8 mēneši un 6 dienas. Bet nu okej.
Bijām trešdien pie tā ārsta. Pirmkārt, grūti vienai tur aizstumties to gabalu (ar trollejbusu vēl stulbāk), ratus kaut kur vārtrūmē jāatstāj, jāņem jaku, somu, bēbi uz rokām un tad jākāp stāvus pakāpienus uz otro stāvu, kur šausmīgā žaronā atrodas mūsu ārstu prakse. Kaut kā aizmocījāmies, bēbja virsdrēbes atstāju turpat koridorī uz krēsliņa. Kuram ienāks prātā nozagt mazuļa kombinezonu... Pie tam turpat dežurante sēdēja. Lab, tas pofig, nekur nepazuda tas kombinezons.
Tā dežurante pati arī bij tā potētāja. Viņa mani ierauga, atpazīst. Pagājšreiz jau šumu taisīju. Bet smaida, saka - nu, atnācāt tomēr, izlēmāt? Būs jau labi, šī ir pavisam nekaitīga, vienkārša pote, nekad nevienam no tās nekas nav noticis, un jums jau divas bija, vajag trešo. Ko es, es tik pamāju.
Gājām pie dakteres vispirms. Ādamiņš sabijās un apvainojās, ka viņu izģērbu pliku un ka viņu sveša tante ņēma rokās. Bet kaut kā nosvērām, izmērījām viņu. 75 cm tagad. Pirms mēneša pusotra bij 73,5. Svaru joprojām precīzu nezinu, jo viņš nekad mierīgi nenosēž, lai var nolasīt. Aptuveni 10 kg! :D Pagājšreiz likās, ka 11!! :D Neko nevar saprast. Bet man jau liekas, ka nav arī tik būtiski. Tāpat zinu, ka viņš ēd labi, kakā labi, jūtas labi, aug labi, attīstās labi. Tiem +/- gramiem kaut kādiem nav nekādas nozīmes.
Nekādu pumpiņu, nekādu pleķu uz ādas, nekādu iesnu degunā, ne trokšņu krūtiņās, viss labi. Viņa tikai piesējās pie viņa mēles saitītes. Viņai liekoties, ka vajagot atrādīties stomatologam. Vai tik nevajag iegriezt drusku. Man pat prātā nebij ienācis, jo viņš jau tagad garu mēli prot izbāzt, un runā savus "prļē, prļē, tjā, tjā, tjā, tētētēte (viņš pilnīgi normāli pasaka tē-ta, starp citu! :D) Bet nu okej, atrādīsimies.
Runājām par ēdienu. Viņam varot tagad dot balto zivi, biezpienu kādu kusaciņu. Visu pārejo es daudz maz pareizi jau dodu. Un krūzīti jāmācot dot normālu, īstu krūzīti, nevis to ar uzgalīti. Ar normālu krūzīti žoklītis pareizāk attīstīsies.
Vēl viņa nosūtīja mūs pie neirologa. Tomēr. Jo viņam ir 8 mēneši, bet viņš ne rāpo, ne sēž. Kā šļūca, tā šļūc. Es jau gan īsti neuztraucos par to, jo viņš visu drusciņ, drusciņ vēlāk dara. Sākumā tak bij traki. Bet nu jāpaskatās, kā ir. Kas tur vispār var būt? Varbūt jāpadzer to Encefabolu būs atkal.
Uztaisījām to poti. Puisīts malacis, drusku iebrēcās, bet viegli nomierināju. Mājupceļā aizmiga kā lācītis. Iekāpām 22. autobusā un līdz Spicei aizbraucām, tur vēl māmiņistabā iegājām. Pēc tam vēl pārtikas veikalu izbraukājām, un tikai tad pa Raudas ielu mājup. Gara, gara diena bija. Bet nu nekas nenotika traks. Vakarā ātri nolikāmies čučēt, un viss kārtībā.
|
17:37 - Pietiek
Mums vajag citu bērnu ārstu. Ar šo pašreizējo man nav kontakta. Kā ārsts jau viņa zina, kas un kā, bet es nevaru ar viņu visu izrunāties, kas man uz sirds, par bēbi. Galvenais iemesls patiesībā ir valodas barjera. Es nevaru krieviski izstāstīt visu, kas man jāizstāsta, tā, lai viņa saprastu, bet viņa nevar man latviski visu paskaidrot izsmeļoši, kā man būtu nepieciešams. Es nespēju klausīties un saprast "jums vajdzēt rādit pie neirologu" un tamlīdzīgi. "aizvest Ādamu pie neirologa?" pārjautāju. Tāda mocīšanās sanāk, ne saruna. Kā lai es viņai pastāstu, kas mani uztrauc un kas interesē, kā lai viņa man izstāsta kādu papildus padomu, ieteikumu...?
Ir jau mums te ģimenes ārste tepat Stradiņos, bet pie viņas ir neiespējami iet. Tur mūždien apkārt pilns ar slimiem plaušiniekiem, jo viņa pēc specialitātes ir pulmonologs. Un es viņu pazīstu ļoti labi - arī par mani pašu viņa īsti neko nepaskaidro, mums parasti ir saruna tikai par to, pie kura ārsta viņa mani aizsūtīs. Nedomāju, ka viņa daudz zina par bērniņiem.
Gribas īstu, kārtīgu bērnu ārstu - speciālistu, kuram var piezvanīt arī svētdienas rītā, ja kaut kas atgadās un steidzami vajag padomu, tomēr ātro palīdzību nav jāsauc. Gribu ārsti - latvieti, lai var normāli sarunāties. Vai es tiešām par daudz gribu? 8{ Kā es varu negribēt savam bērnam tiešām labu ārstu?!
Otra lieta, nevaru gribēt tos visus foršos, labos ārstus, kas centrā - nevaru tālu aizkulties. Pirmkārt jau negribu, jo jābrauc ar sabiedrisko, bet tur ne vienmēr var tikt iekšā, un sabiedriskais vispār ir mikrobu perēklis. Ja būtu kaut kur šajā Daugavas pusē pusmaz normāls kantoris kāds! Pie tam - jau jau mums vajag to neirologu tūlīt, bet tūlīt es varu tikai par maksu tikt, tad labāk es maksāju kādā privātā poliklīnikā par to pašu pakalpojumu! Tikai jāuzzina, kur tas izdarāms... Negribas uz bērnu slimnīcu pie Bērziņas iet, viņa tāda pavisam neieinteresēta likās
|
|
|