|
|
|
Novembris 24., 2007
02:22 - Vai mēs maksājam par senču grēkiem? -
Nē, ne par senču, bet par savējiem no kādas iepriekšējās dzīves. Vai arī šobrīd "iemaksājam avansu", lai vēlāk būtu nopelnījuši laimi, mieru. VISS ir līdzsvarā. Pie tam saņemam balvu par ciešanām, ne dusmām. Jo ciešanas iemāca kādu cilvēcisku vērtību, piemēram, vienkāršību, līdzjūtību, pieklājību, laipnību. Bet dusmas tikai pūdē cilvēku no iekšpuses, neko nedod un neko nemaina.
Un, jo vairāk dusmojamies uz visu pasauli par neveiksmēm un nelabvēlīgām apstākļu sakritībām un netaisnībām, un neiemācāmies no tā neko, jo ilgāk tas arī velkas, un jo vairāk iekrājas "neizpildītu mājasdarbu" - neapgūtu svarīgu cilvēcisku īpašību. Agri vai vēlu tās tāpat jāapgūst, tā tas vienkārši notiek. Bet daudzi pat pa visu dzīvi to neizdara. Katru dienu redzu, satieku tādus cilvēkus... Viņi nemācās. Viņi pat nezina, ka tā ir atslēga viņu ceļam uz sirdsmieru, harmoniju, un, ja ne visu problēmu atrisinājumu, tad vismaz uz fizisko un garīgo spēku tās risināt.
Daži šos vārdus - sirdsmiers, harmonija - vispār nelieto. Tas man liekas vienkārši madness. Viņi pat īsti netic, ka viss var būt labi. Ka dzīve turpinās un turpinās, un ja šoreiz nenomiri no tā vai tā, par ko jāpārdzīvo, tātad tu to spēj izturēt, loģiski. Tātad - jāiet tālāk. Jāiemācās kaut ko no tikko pārdzīvotā, jāsaprot, ka tas ir papildinājis mani ar kādu jaunu atziņu vai pārliecību un ka tas ir labi, lai arī pārdzīvotais ir bijis kaut kas drausmīgs. Tā jēga jau ir meklēt tās pārliecības, atziņas, pilnveidot savu dvēseli līdz maksimumam, un tās nav vienmēr tikai patīkamās lietas. Tā meklēšana, tā jēga dod nozīmi pat šķietami nejēdzīgiem, briesmīgiem notikumiem.
Šī arī ir mana atbilde uz mūžīgo - "kāpēc...?".
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |