Gāju no Kadagas uz Ādažiem.

Akdiees, brīžiem ir tā, ka labprāt aizbāztu ausis ar muzikāliem aizbāžņiem, bet neizskaidrojama ausu vai prāta vaina padara ausu aizvēršanu neiespējamu - nespēju pastrādāt, kā arī nestrādāt ar aizbāztām ausīm, jo nejūtos drošībā ar ciet ausīm, tāpat kā guļot ar muguru pret durvīm. Droši vien, ka to vajadzēja nojaust, jo kabatas lakati viens, divi, trīs bija tikai viegls iesākums. Pēc kabatas lakatiem nāk skaņas, ēšana un dīvaini rituāli. Viens no biežāk atkārtotajiem rituāliem ir kurpju šņoru pārsiešana. Nekad nebūtu iedomājusies, ka reiz pie lietām, kas nenormāli kaitina, būs jāsauc kurpju siešana. Katru dienu vairākas reizes kurpes tiek atsietas, izvilktas kājas, sakārtotas zeķes, ievilktas atpakaļ kurpēs un cieši sasietas. It kā nekas tāds, bet darbapuika to dara vismaz padsmit reizes katru dienu. Gan pie savas darbstacijas, gan sapulcēs, gan koplietošanas virtuvē, gan sarunas laikā. Pārējos rituālus un skaņas vienkārši uzskaitīšu: sēra urbināšana no ausīm un apēšana, ādas ap nagiem graušana un apēšana, gudrības zobu bakstīšana sarunas laikā ar durvju karšatslēgu, kabatas lakatā ietītu pirkstu iestumšana degunā divu falangu dziļumā un enerģiska apļošana pa deguna iekšpusi, iekrekšķēšanās ar minūtes starplaiku, sēžot pie darbstacijas, knipju sišana ar pirkstiem vai pirkstu knakšķināšana, ejot pie printera vai citās darīšanās, kaut kā, pieļauju, ka tās ir blaugznas, izkasīšana no galvas matainās daļas un apēšana, puņķu skaļa iesūkšana uz iekšu, neskatoties uz neseno enerģisko deguna izapļošanu. Un tam visam plusā nepārtraukta tukša runāšana, ja jānosauc pieklājīgā vārdā. 

Man labāk patīk, ja lielākā daļa cilvēku paliek pie tās robežas, kur par viedokļu nesakritību nestrīdas, tikai māj ar galvu ar ārpuses smaidu un iekšpusīgu nosaukšanu par stulbeni. Es nogurstu no piespiedu kopābūšanas un ar to saistītās nevajadzīgās informācijas apmaiņas. Nogurstu tik ļoti, ka zaudēju iedzimto piesardzību un apstrīdu dažādus viedokļus, paužot savu visai negatīvi skeptisko.
Es kļūšu atkal par klusētāju ar kluso viedokli, un iekšējās acis, klausoties piespiedu sarunas, atkal būs pārbolītas līdz izbolīšanas robežai.
Esmu strīdējusies par siltumu, aukstumu, klaiņojošu dzīvnieku barošanu, tievumu, resnumu, diētām, mikroviļņu kaitīgumu, kaitīgajām pārtikas piedevām, svaru, mājdzīvnieku turēšanu. Jebkuras sarunas aizsākšana par šiem tematiem man liek dusmās elektrizēties.