Un tieši pēc viņa lieliskās spēles filmā "10 Things I Hate About You" man sāka patikt "sliktie puiši"...
Un "Patriots"...

http://www.apollo.lv/portal/fun/articles/118675

(tur arī video)

Manā horoskopā iekš apollo rakstīts, ka labāk jāpaliek mājās un jāizdara kkas lietederīgs.
Hallloo! Kā gan es avru palikt mājās, ja man ir jāiet uz darbu???

Agrāk dabūt oliņu Kinder Surprise bija tāds prieks!
Ar māsu aši, aši iztinām to no čaukstošā papīriņa, kārām acīm noraudzījāmies uz šokolādi, bet vispirms bija jāsaliek mantiņa. Un šokolādi ēdām tikai maziem gabaliņiem! Nekur taču neražoja tik garšīgu šokolādi kā Kinder, kas garšo bērniem!
Šodien, garlaicības mākta, attinu no vecmāmiņas uz svētkiem saņemto saldumu paku. Tur iekšā Kinder oliņa. Apēdu visas mazās piena šokolādes un tikai pēc tam ķēros klāt oliņai. Man vnk negaršo tumšā šokolāde.

Man nav Ziemassvētku noskaņas.
Gaidu!

Yes!
Es dzirdēju kaut ko romantisku!
"Vai Tu negribi kafiju? Es aiziešu līdz Statoil!"
Un šitā runā vīrieši manā viesnīcā!

Ko lai dara ar cilvēku, kas neko neizdara laicīgi, bet pēc tam vainīga esmu es!
Un vēl tā trakā aizmāršība!!!

Man šausmīgi gribējās kko uzrakstīt!

Šodien esot sniegs.
Es neko nemanu.

Bet visiem lielie prieki! Ejam pikoties! Kā tad!

Ārā ir pārāk silts, lai šis sniegs, kas kkur esot, turētos ilgi. Un pēc tam būs šlura uz ielām.

Es neiebilstu pret sniegu, ja varētu tikai tā, ka no rīta paskatos aiz loga un redzu visas mašīnas skaisti un romantiski nosnigušas. Citā veidolā - paldies, nē.

Varētu riktīgā ziemā kādā nedēļas nogalē uz laukiem aizmukt. Un nedarīt neko. Brist pa aizsnigušajiem laukiem, slidināties pa ezeru, vakarā sēdēt jumtistabiņā sveču gaismā un klausīties STAR FM, kas ir vienīgā radio stacija, ko tur uztver. Un no rīta pamosties, palūkoties ārā pa logu un redzēt tālu, tālu nosnigušos laukus un mājas... Bet tā es varētu tikai 1x šogad. Laikam kļūstu par pilsētnieci.

Un vakar vēl nolamājos par tizlo vēju, kas ir izpluinījis visus manus matus, kārtīgi sasaldējis ausis un vēl 100 citas negācijas saistībā ar rudeni un tuvojošos ziemu. Un sākās nepatika par nesakārtotajiem trotuāriem un negausīgajiem autobraucējiem. Un kārtējais teikums par to, cik ļoti es šobrīd gribētu būt Kalifornijā!

Ļaunie Valkas neģēļi!

Ka tik kaut ko sliktu par kādu pateikt! Ka tik nomelnot! Bet paši patiesībā nekā nejēdz!

Nūģi!

Secinājums. Jo tuvāk Rīgai, jo zūd pieklājības izpausmes. Jo tālāk no Rīgas, jo degradētāks un pretīgāks viss ir.

he, esmu vidusceļā :)

Es Tevī vīlos, esers

Manas vakardienas ballītes biedrenes sāk pamazām atmosties....
Bet es jau četras stundas te mokos.......Vēl 20 atlikušas....
Bet balle bija nepārspējama! Un es biju sava uzdevuma augstumos! Un pat šorīt turpinās komplimentu kalni!

Turcijā par mani teica tā: Tu neesi ierastā skaistule, bet Tevī ir tāda rozīnīte, ka Tu iepatīcies uzreiz! Un dvēseles skaistums arī Tev ir!

Un tagad ballē pilnīgi nepazīstami puiši nāk ar mani dejot, runāties....
Un es biju smaidīgā saulīte visu nakti!

Mājās sāk pietrūkt saulītes sajūtas...

Bāc!

5dien es tā centos, sataisīju zīmītes ar norādēm, lai manam mīļotajam vīrietim nebūtu garlaicīgi, lai viņš minētu rēbusus, meklēdams nākamās norādes, līdz beigu beigās nonāktu pie īstā atrisinājuma un balvas par izturību.
Mūsu vienīgais istabas augs, kas tika iegūts ļoti īpašā veidā, ir JUKA. Un ja es skaidri esmu uzrakstījusi "Meklē pie jukas!", viņš jau to neizdomās! Viņš pa taisno pārmeklējis visu māju, uzreiz atradis...
Un es vakar tā domāju, ka viņš tiešām ir visu izgājis līdz galam...še tev! Naivā!

Stulbie, idiotiskie vīrieši bez smadzenēm!
Nekad vairs neko nedomāt un nedarīt, pēc tam vismaz nebūs sirdssāpes!

Esmu pazaudējusi ikdienas krāsainību, atraktivitāti, jautrību...
No rīta es ceļos tāpēc, ka ir rīts nevis tādēļ, ka gribu izbaudīt katru nākamo dienu.
Man patīk dzīvot, man ir labi, bet labi ir tikai tāpēc, ka tas ir pieradums.
Kur palicis viss?
Nav īsti vairs savu dzīvi sastādīt no tusiņiem vien.
Protams, skola un darbs ir labas lietas, bet tās nedod man vajadzīgo dzīvesprieku.
Aizeju, nopērku labu, dārgu krēmu, skaistu veļu vai arī jaunus džinsus. Beidzot es to varu atļauties - vienkārši iet un nopirkt, bet cik tad ilgi es par to priecājos? Dienu, divas?

Debešķīgs pasākums!
Lika aizdomāties par to, cik cilvēki mēdz būt dažādi, cik lieli liekuļi un cik lieliska esmu es :D
Beidzot ir pienācis tas laiks, kad, nevienam neuzbāžoties, es tieku aicināta uz ballītēm, un man pat ir jāsāk izvēlēties, ko no tām apmeklēt. Iespējams, ziemas vakaros atkal būs garlaicība, bet vismaz šobrīd par savām publiskajām aktivitātēm sūdzēties nevaru. Sāk pat pietrūkt laika, lai atietu no tām un ar pilnu sparu mestos darba lietās!
Negribētos jau ticēt, ka viņi visi meloja, mesdamies man ap kalu un stāstot, cik ļoti priecājas mani redzēt. Es tam noticēju, jo visa vakara garumā man ne reizi neuzmācās garlaicības vai arī vienpatības sajūta.
Forši un interesanti cilvēki, lai arī visiem tikai 18.

mamma mācīja - nekad nesteidzies notikumiem pa priekšu!
A es aizsteidzos...un tagad ir wweeeee!!!

Skola ir tepat uz sliekšņa...

Apskatoties lekciju grafiku, sapratu, ka vairāk par jauniem zābaciņiem man vienkārši gribēsies kādu dienu no nospēka piedzerties...Jo viss būs apnicis. Atgriežas vidusskola...1.semestrī man ir krievu, angļu un franču valoda...Gluži kā valodnieks sajutos...

Tas viss notika kaut kā nemanot. Pēkšņi vienu dienu uz mana balkona sēdēja rudens un vieglītēm šūpoja kājas pāri margām. Viņš smējās par mani. Viņš smejas par visiem. Un par ko gan ne? Katru gadu tas ierodas negaidīts, neviens īsti tam vēl nav sagatavojies. Rudens izjauc visu dzīves ritmu, liek pārskatīt garderobi un tērēt naudu siltākām drēbēm, tas atnes dažādas negaidītas slimības, kas liek tērēt vēl vairāk naudas (zālēm un ārsta apmeklējumiem), beigu beigās tas atnes nelāgu noskaņojumu, jo vakaros mākslīgie gaismekļi jāieslēdz arvien agrāk, gribas kādu sirdi sildošu nodarbi...

Man nepatīk rudens.
Un tikai tāpēc, ka kārtējo reizi tas mani pārsteidzis nesagatvotu!!!

Vienīgā himna, kurai skanot, mani tiešām pārņem sentimentālas noskaņas, ir ASV himna...


Ar LV himnu ir savādāk. Vienkāršs skanējums neko nerada, bet ja dziedu pati, tad drusku savādāk...

Skatos Turcijā palikušo meiteņu albumus un domāju - varbūt tomēr nemaz nebūtu bijis tik slikti...Drusku tagad žēl, ka aizbraucu...

Vai kāds var man izskaidrot? Bet tā nopietni, lūdzu!

Es pēdējā laikā redzu sapņus ar nāvi un ieročiem, un vardarbību.
Vēl vairāk - es nosapņoju, ka pie manis nāk ciemiņi, es nakts vidū pamostos, pieceļos un gaidu ciemiņus. Pēc pāris minūtēm atjēdzos, kas tas ir bijis tikai sapnis! Un šis nav vienīgais gadījums - kadas 3x ir bijis līdzīgi - nosapņoju, ka kaut kas jādara, pieceļos un sāku darīt, kaut arī tas ir bijis tikai sapnis un to darīt nav bijis vajadzības! Un atjēdzos tikai pēc pāris minūtēm!
Es vēl saprastu, ja pieceltos un darītu to, ko neuzspēju pa dienu, bet tās ir pilnīgi liekas lietas...

upd// Dziednieka Artūra Tiltiņa sāpņu tulkā atradu, ka nomirt pašam nozīmējot ilgu mūžu...

Šorīt bija pirmās īstās brokastis!!!

Vakardienas fantastiskā saruna ar vecomammu un krustmāti...Viņas rīt brauc ciemos!
Viņas mani uztver kā pieaugušu cilvēku, kuram beidzot pašam ir savas tiesības un pienākumi, neaizmirstot par to, kas es tomēr esmu viņu bērns :)

Rīt Jumprava un visas manas meitenes...

Bet pats galvenais, ka manā dzīvē ir atgriezies viņš!!!