Kādā 3. vai 4.klasītē mums no rīta bija vienmēr jāpastāsta pārējiem klasesbiedriem, ko mēs redzējām pa ceļam uz skolu. Toreiz par sētniekiem un kaķīšiem, un mašīnām. Par klejojošiem suņiem.
Bet man gribētos stāstīt par tiem sētniekiem, kuri ap kokiem dejo valsi. Par tiem riteņbraucējiem, kuri izmanto tukšās ielas rīta agrumā.
Ja man būtu jāstāsta par šodienas rītu, tad laikam būtu grūti, jo tiku atvizināta ar auto.
Bet varbūt derētu aizsākt tradīciju - katru rītu pastāstīt, ko es redzēju pa ceļam uz darbu/skolu.
Bet patiesībā man tagad gribētos dejot ap ugunskuru un ēst lauku gardumus!
Un man kādreiz noteikti būs māja ārpus pilsētas.
Un šoruden es noteikti aizbraukšu uz Siguldu lapkritī!

Tas viss notika kaut kā nemanot. Pēkšņi vienu dienu uz mana balkona sēdēja rudens un vieglītēm šūpoja kājas pāri margām. Viņš smējās par mani. Viņš smejas par visiem. Un par ko gan ne? Katru gadu tas ierodas negaidīts, neviens īsti tam vēl nav sagatavojies. Rudens izjauc visu dzīves ritmu, liek pārskatīt garderobi un tērēt naudu siltākām drēbēm, tas atnes dažādas negaidītas slimības, kas liek tērēt vēl vairāk naudas (zālēm un ārsta apmeklējumiem), beigu beigās tas atnes nelāgu noskaņojumu, jo vakaros mākslīgie gaismekļi jāieslēdz arvien agrāk, gribas kādu sirdi sildošu nodarbi...

Man nepatīk rudens.
Un tikai tāpēc, ka kārtējo reizi tas mani pārsteidzis nesagatvotu!!!