| “Vēlamais un esošais / Saudade” (Īss stāsts par poniju) |
[15. Jul 2026|12:34] |
Tātad viņi satikās saulainā rītā. Viņai kājās bija sandales un bēša kleita ar rudzupuķēm. Viņam bija šorti un plats, balts krekls. Viņiem abiem pāri četrdesmit, un viņi centās saprast, vai ir vērts.
Zini, gribas komfortu. Pēc garas darba nedēļas Tu esi sadūšojies aiziet satikties ar jaunu cilvēku, sēdi picērijā kā pats pirmais apmeklētājs svētdienas rītā, malko ledus tēju, jo ārā ir jau +25, taču gribas to komforta sajūtu, ko nevar par naudu nopirkt. Tev pretī sēž cilvēks, kurš ir visnotaļ labvēlīgs, arī grib ar Tevi iepazīties, taču jūs abi nezināt, vai būs pa ceļam.
Varbūt tajās kamanās būs divas vietas, varbūt nāksies pa dzīves lielceļu vēl desmit gadus airēt vienam pašam. Pa straumi, pret straumi, tomēr pašam.
Tad tas sākas. Kā pie draudzīga psihoanalītiķa, Tu sāc: “Kāda bija Jūsu bērnība, cienītā?”
Vai Jūsu vecāki Jums nodrošināja drošu piesaisti? Vai jūsu pieķeršanās stils ir drošs? Vai vecāki, kad lielais dzīvokļa suns saplēsa Jūsu mīļāko lelli, ar Jums kopā raudāja, samīļoja Jūs, un Jūs visi kopā - mamma, tētis, Jūs, un pie bērnu rotaļlietu veikala ieejas piesietais suns, devāties pirkt jaunu lelli? Vai kas tāds bija Jūsu bērnībā, kad sajutāt, ka visi Jūs mīl un par Jums rūpējas?
Ak, tā, suņa Jums nebija. Nebija arī tēva. Augāt septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā ar mazo radioaparātu, kurā vakaros stāstīja pasakas bērniem. Tātad mīļums Jums asociējas ar Veras Singajevskas bērnu lugām. Tad, droši vien, balss Jums vīrietī ir ļoti svarīga. Tāda laba, Gundara Āboliņa tipa balss, kas rada drošības un omulības sajūtu, pareizi?
Man jau šķiet, ka ir labi vērtēt vīrieti pēc balss. Izskats mainās, pensijas apmērs mainās, taču balss ir relatīvi paliekoša. Ko Jūs klausījāties tad? Vai Menuets patika? Kādām dziesmām atceraties vārdus un dziedat līdzi, braucot auto?
Saprotu, ar auto nebraucat, taupāt dabu un naudu. Ko Jūs labu atceraties no savas bērnības? Vai arī viss izdzēsts no atmiņas, jo nekā laba nebija? Esat dzīvotāja, nevis melanholiķe?
Man jau šķiet, ka mēs esam kā mīkla, kura vienmēr ir procesā. Kas ieliets zem miltiem, kāda eļļa pamatā, tomēr daudz nosaka. Ko darīja Jūsu vectētiņš? Kas bija pēc profesijas? Ļoti interesanti, gleznoja baznīcām. Tad jau Jūs dzimtā bijāt dievbijīgi cilvēki?
Jūs vienīgā negājāt uz svētdienas skolu, jo ar riteni braucāt svētdienu rītos uz pilsētas otru galu, kur bija ūdenskritums, un tur ar krāsām/zīmuļiem attēlojāt ūdens šļakstus visus pamatskolas gadus? Un Jums neapnika gleznot vienu un to pašu? Pareizi, tur jau arī ir zivis. Tūristi. Dažreiz var zīmēt arī tiltu, sarkanos dakstiņu jumtus. Jā, es piekrītu. Tur ir daudz, ko attēlot. Es par to nebiju aizdomājies. Ir klusā daba un skaļā daba. Pie ūdenskrituma varētu būt patīkams troksnis visu laiku.
Es atvainojos, es domāju, fona skaņa.
Kādas grāmatas Jūs pusaudža gados visvairāk ietekmēja? Es redzu, ka Jūsu māsai ir brūnas acis bildēs, tad jau viņa ir tehniska sieviete, taču Jums ir zaļas acis, Jūs esat vairāk jūtu cilvēks? Vai tango protat dejot?
Mjā, var arī nedejot. Nav jau visām sievietēm jāprot dejot, es saprotu. Nē, man balles nav hobijs. Es tikai uzskatu, ka dejošana, tas ir, dažādu deju tehniku mācīšanās pārim var būt ļoti terapeitiska attiecībās. Ja ir grūtības, aiziet, iemācās jaunus dejas soļus, sadejojas, grūtības it kā pašas no sevis atrisinās, jo ir jauna dzirkstele attiecībās.
Tātad Jūs strādājat galerijā par mākslas kuratori. Tad jau droši vien pabeidzāt Kultūras akadēmiju? Uzminēju. Jā, tur jau ir tas Kultūras menedžments, kā latviski nepareizi saka.
Ko mēs darīsim? Es esmu pabeidzis izglītības vadību, taču vēl neesmu skolas direktors. Jūs – pabeidzāt kultūras vadību, taču vēl neesat kādas galerijas/mākslas centra direktore. Taču mums abiem piecdesmit gadi pie durvīm jau klauvē. Bērnu arī mums vēl nav. Ko Jūs sakāt par savu dzīvi, vai dzīvotu citādāk, ja varētu? Ko mainītu? Vai arī
“regrette rien” un tik uz priekšu?
Dzīve jau nebūtu dzīve, ja mēs visu zinātu uz priekšu, tā jau ir. Piekrītu. Man tikai dažreiz šķiet, ka būtu labāk, ja es sava sargeņģeļa balsi dzīves izšķirošajos brīžos dzirdētu labāk.
Labi, parunāsim par nākotni. Mēs abi dzīvojam mazos, īrētos dzīvoklīšos Rīgas piepilsētas rajonos. Kādi ir Jūsu plāni pirms pensijas, ko gribas sasniegt? Jums ir bijušas vairākas izstādes, taču gleznas pārāk labi nepērk. Es esmu nostrādājis divdesmit gadu skolās, taču mani “nevelk” uz lielajām Latvijas ģimnāzijām.
Kā izskatās Jūsu ideālā baznīca? Man ļoti patika Krāslavā viena. Tāda maza koka baznīciņa, kurā visi varēja iet visur. Tā oficiāli nevarēja, taču praktiski priesteris teica, ka Dievam visi ir vienādi mīļi – gan tie, kam ir grāds teoloģijā, gan tie, kam nav. Jums taču ir par šo, ko teikt? Vai Jums, tāpat kā vectēvam, ir bijuši piedāvājumi gleznot baznīcām?
Jūs mani pārsteidzat. Šādi pateikt, ka cilvēkus sadalot ganos un ganāmajos, valdniekos un valdāmajos, cilvēkus baznīca šķeļot jau divtūkstoš gadu, tāpēc Jūs negleznojat. Vai tad mākslai ir tik tiešs sakars ar to, kā tiek organizēts katolicisms Latvijā? Kāpēc nevar no tā norobežoties un gleznot skaistas Marijas?
No otras puses, tas ir labi. Jums ir savs mugurkauls. Jums ir viedoklis par politiku. Tas atstāj, vismaz manās acīs, jaudīgas sievietes viedokli, kas neklusē, kad tiešām tieši prasa.
Man patīk cilvēki, kas iet pret vēju. Vīrieši, kas spēj izskaidrot savas jūtas. Sievietes, kas iedziļinās lietās, nevis pasaka: “tā nav mana joma, es neko par to nezinu, negribu par to runāt”. Cilvēka dvēsele ir lielāka par viņa dzimumu, vecumu un sociālo lomu.
Tomēr, ko Jūs šobrīd gleznojat? Zirgus. Jā, tie ir brīvības simbols. Kas vēl? Arī daba, nepieradinātība, arī neiegrožotība. Man vienmēr šādos brīžos gribas tad jautāt: “Kāpēc tad vispār vajadzīgas attiecības? Tās paģēr rēķināties ar otru cilvēku. Pielāgoties. Prasa laiku, uzmanību. Būt ar sevi ir vieglāk. Kāpēc Jums šķiet, ka ir laiks attiecību veidošanai?”
Es piekrītu, ka iepazīt sevi un pasauli caur attiecībām ar otru cilvēku ir vērtīgi. Spoguļi cilvēkus baida, taču cilvēki tomēr tajos skatās katru dienu.
Man arī patīk skatīties katru gadu pirmklasnieku acīs skolas pirmajā septembrī. Tā ir Latvijas jaunā paaudze. Vai tajās acīs ir sapņi, dzīvība, vai mazais cilvēkbērns aizvien grib lidot kosmosā, pat ja Gagarinu pa TV vairs nerāda? Vai arī acis ir aizmiglotas ar videospēlēm, alkām pēc nākamās ledenes, izpriecu parka?
Iedomājieties, kādreiz meitenes pirmajā klasē gribēja poniju, to barot, audzināt, vākt tā mēslus, dzirdīt, glaudīt, taču tagad grib, lai pie viņu bildes zilā, vienveidīgā kleitā feisbukā simts paziņu saspiež laikus, un viņām pašām bildes dēļ tikai jāpapozē desmit sekunžu. To sauc par ātro kultūru. Ko ponijs par to visu domā?
Man šķiet, ka mēs esam atraduši kopīgu valodu, jā. Tas ponijs, kuru vairs neviena latviešu septiņgadniece negrib, kurš zirgaudzētavā gremo vislētāko barību, kuru pieaugušie izīrē bērnu ballītēm, jā, TIEŠI TAS PONIJS, skatās uz mums Jēzus acīm ar visu piedodošu sirdi un mugurā VISUS NES, ko viņam uzsēdina. Tāpēc Jūs gleznojat ponijus. Man tāpēc patīk Jūsu domu gājiens. |
|
|