Bija man smieklīgs gadījums par tēmu depresija.

Nē, nē, es saprotu, ka tas nav nekas smieklīgs.
Bet.
Smieklīgs bija tas kā un cik ļoti dažādi cilvēki uztver šo vārdu/jēdzienu.

Citam tas ir vienkārši slikts garastāvoklis, citām tiešām liels bezdibenis.
Gāju un klausījos sarunā kur bija kaut kas pa vidu abām šīm galējībām, kur apsprieda kādu, kuru pat nepazīst.

Un beigās bija tā, ka es iespraucos ar savu, "gudro" skaidrojumu. Kas tas patiesībā ir, vai drīzāk kas tas ir, pēc manām domām.

Un tikai pēc pāris soļiem es fucking sapratu, ka aprakstīju savu galvas saturu.

Ir cilvēki, kuri sev piedēvē visādas kaites un lielās ar tām. Ir tādi, un šausmīgi besīgi ar tādiem runāt. Un ir tādi, kuri sev saka, ka tas jau nekas, viss ir normas robežās. Un dzīvo tālāk it kā nekas nebūtu noticis.

Nu varbūt pienāks laiks, kad gan vieni gan otri mainīsies. Bet šaubos gan.

Un nē, nē cilvēki nav tikai melni un balti. Man tikai patīk pārspīlēt.
Bet visā kopumā šis bija par atzīšanos, ka varbūt tomēr vajadzēs man sevi vairāk pieskatīt. Bet tagad jau viegli, jo runā kaut cik necik saprāts. Tas te ilgi nebūs.

Un tāpēc nogurumu nesanāk izgulēt.