Beidzot.
Vispār varētu sevi palielīt.

Atradu sevī labu īpašību. Es velku lielas, plašas un visādi citādi īpašas paralēles. Es savelku kopā notikumus, kuriem šķiet vispār nav nekādas saistības.
Šāda domāšana man gan īpaši nekad nav noderējusi, it īpaši (spilgtas atmiņas) matemātikas olimpiādes uzdevumu risināšanā, kad manis izgudrotā metode un sakarības nebija īstās. Bet uzdevumus es atrisināju. Tikai pierādīt nevarēju.

Tad esot blakus un ļoti ilgi klausoties kā neiet un cik slikti visi. Un vēl - kāds "draugs" pat paspēj sanaidot ar šādām tādām topošajām simpātijām. Bērnības draudzene. Es zinu katru viņas dusmu, prieka vai vēl sazin kādu izpausmi. Bet kad mēs atrodamies Mežaparkā runājot par lielām lietām un redzot, ka viņa ir izolējusies no vispār visas iepriekšējās pasaules..

*Simtiem mazi notikumi rezultējās lielā laimē*

Tas viss ir tieši tik skaisti, ka tagad smaidu par to, cik viņiem labi kopā. Cik viņa ir laimīga! Es no sirds ceru, ka tas tā arī paliks.