Smeldzīgi.
Skatos kā sociālajos tīklos salikti tie "storiji" un palika bēdīgi. Nē. Nē jau skauž, vai kaut kā tā.. kaut gan, varbūt, bet tikai tāpēc, ka tad es nezināju, ka tā vairs nebūs.

Es gribu atpakaļ to laiku, kad labākā un trakākā draudzene bija blakus un katru dienu staigāt pa parku, runāt bija ikdiena. Runāt mūžīgi, jo vienmēr bija ko teikt. Un tad ballēt. Ballēt tā, ka kājas sāp, pirkt lētu alkoholu un no sirds lēkāt pie Korža. Tur - tajos lēcienos un skaļā dziedāšanā - atstāt visu kas sāp un palika tik viegli. Varbūt no rīta vēl nav tik labi, bet tad atkal satikties, aiziet uz parku un kāri apēst saldējumu.

Ja es tobrīd zinātu, ka tagad līdz pastaigai ir tiiiiik daudz. Kas būtu mainījies? Mēs abas par to esam runājušas, nu tā no sirds ar asarām acīs - tad būtu pofig, ka gribas aizbraukt pie puiša. Jo zinat, kas paliek mūžīgi - draudzība kā šī.

Un pat tagad. Smeldzīgi, bet tikai tad, kad uznāk tās lielās skumjas.

Un pat tagad. Viņa vienmēr atceras un sarakste sastāv no ponijiem un visām tām tizlajām lietām. Jaukajām sarunām.

Un vismaz pusgadā reizi pienāk tādas dienas, kad esmu gatava pirkt lidojumam biļeti.