*Tu par daudz streso.


Tas ir apgalvojums, kas skan gandrīz kā apvainojums, un to saka ne viens vien cilvēks. Tuvāks tālāks. Bet ziniet? Tas jau nav tā, ka es to varu kontrolēt, tas ir manas prioritātes, manas apziņas, ka, jā, šis ir jāizdara ļoti labi. Manas atbildības, ka tas ir svarīgi. Un es par to domāšu, uztraukšos, lai visiem labi, lai apkārt visiem ir labi un vēl izpildās visas sev izliktās prasības. Tā tas ir un būs, es negribu neko mainīt. Jo brīdī kad es cenšos būt ar to mazo "nu labi, vienalga" es jūtos slikti. Vienkārši slikti. Es tā neprotu, vai vienkārši negribu prast.

Pēc šāda man raidīta teikuma, iekšā jau mazliet pasprūk lielā dusma - bet klau, tad izdari tā, lai man būtu mierīgāks prāts, palīdzi. Vai - tālākām cilvēkam - liekas varētu pateikt, ka nu jā, bet es tur neko, tā esmu es, iepazīsties. Un klau, Tev jau tas netraucē.

Tas netraucē līdz brīdim, kad dusmas jau gāžas pāri visām malām un cieš citi. Bet es ļoti turos, un kad tas notiek, tā jau ir avārijas/trauksmes piepildīta diena, kad pati sev saku, ej prom. Paliec viena, citi nav vainīgi. Aizej pie mazajām bezgalībām un nomierinies. Paklausies viļņos. Tie tāpat kā lietas apkārt, augšup, lejup.