Sarunas.
Tas dziļums cits.
Man ļoti patīk klausīties, es varu klausīties. Man sanāk. Un ir cilvēki, kuriem patīk runāt tik ļoti, ka aizmirst klausīties. Dažreiz tas der, satikties un paklausīties, bet kad esi sakrājis visu nedēļas nogurumu un vienīgais ko vari izdarīt ir nomest drēbes un iegulties gultā, jo arī tās šķiet par smagu, tad viss liekas par smagu.

Bet tad Tu satiecies, klausies un runājies. Vakar bija saruna. Īsta, patiesa, dziļa un nepieradināta. Un abām palika vieglāk un saulaināk. Pat tad, kad uz visu ielu vien pāris lukturi tiecās.

Šis ir tas brīdis, kad nesaprotu. Es tik strauji mainos vai cilvēki apkārt.
Droši vien abi reizē ar dubultu paātrinājumu.