Būt savējai..
Apsolījos, ka uzrakstīšu par to dienu, kad jutos piederīga.
Par dienu, ar manu orķestri.
Orķestrī jau spēlēju 8 gadus, un pamazām jau smaidu par to, kā nomainās paaudzes un ir tikai pāris tie, kas palikuši jo tiem sensenajiem laikiem. Ak, cik tas ir kolosāli!
Diena, kura atkārtojas gadu no gada un ar katru gadu jūtos aizvien piederīgāka. Satikties cilvēki, izrunātas sarunas. Manas mazās, topošās super-flautistes, kurām uz to dienu es biju 'mamma', jo bija taču bail apmaldīties. Cik tas bija jauki! Jaunie talanti un sapņi.
No dienām ar orķestri es negribu atteikties nekad.
Un flauta.
Mana flauta, ko, cieši piespiedusi pie pleca, loloju jau 8 gadus. Viņā ir daļa no manis, ar viņu mēs ne tikai skatuves esam iekarojušas, bet tik daudz pārdzīvojušas.. mūzikā var ielikt tik daudz!
Es tik maz tagad spēlēju, bet tik ļoti gribētos atkal mācīties mūzikas skolā, vai vispār mācīties spēlēt. Gribu no jauna. Un lai skan!

Un atkal tas jautājums.. kā man sanāca aiziet tik tālu prom no šī visa? Aizmirst, cik laba sajūta ir tā, kad ausīs patīkami kņudina, kad iztaisno muguru, aizver acis un ieskandini mīlestību. Tā es to jūtu.