Mans Tumsas Eņģelis.

Melnas spalvas
Ar rudens salnas mirdzumu
Klāj viņa melnos spārnus.
Un gari mati
Tik tumši kā kraukļa spārni
Viņam ir.
Un basas kājas.
Tik viņš šobrīd pa ielām staigā.
Tik viņš!
Mans Tumsas eņģelis.
Tas parādās naktīs,
Kas pārējie eņģeļi
Debesīs guļ.
Tik viņš viens lido apkārt
Un sargā manus sapņus.
Es jūtu viņa elpu pie savas istabas loga.
Tā auksta kā ziemas vējš.
Kur pieskaras viņa basās pēdas,
Tur sasalst zeme un
Koki pārklājas ar neredzamu sarmu.
Viņa pieskāriens vēsta par sāpēm un aukstumu.
Bet kļūdas tie, kas domā,
Ka viņš ļauns.
Tas ierodas tur, kur
Valda miers, klusums un tumsa.
Viņš sēž uz manas mājas jumta
Un sargā mani.
Un ikreiz, kad kļūst man salti
Un kad tukšums pārņem mani,
Tas ielaižas manā istabā
Un apņem mani ar saviem spārniem.
Melnie spārni apkļaujas man apkārt
Un par spīti savam ārējam aukstumam
Tie mani sasilda.
Mana Tumsas eņģeļa apskāviens
Tik silts kā sveces liesma.
Viņš vienmēr mani nomierina, piepilda ar slitumu
Un ļauj ielaisties man saldā miegā.
Un sveces liesmā skatoties
Tumsas eņģelis sargā manus sapņus...