rudens
laiks,kad viss nomirst...
koki nomet lavas lapas.
savu skaistumu.
viss kļūst tik pelēks.
debesis raud melnas asaras
padarot visu tumšu.
pēdējais vasaras taurenis nosalst
iekritis dubļainā peļķē.
dzērves aizlido tik vēl savas
netīrās spalvas atstājot.
tās arud sudraba asaras atstājot mājas.
rudens rīta asiņainās saules
apmirdzēta ir kļava,
kuras brūnā vecā āda
ir noklāta ar tik sakaisto un sāpīgo salnu.
viņa tik stāv un skatās kā rudens
dara viņai pāri
viņai sāp!
vientuļš, vecs krauklis,
kura melnās, nodilušās spalvas
nespēj pasargāt viņu no no melnajām asarām,
sēž uz kļavas zara.
viņš saprot, ka jālido prom..
melnspārnis paceļas saltajā gaisā
un jūt kā asais, samgais vējš ņem viņu savā varā.
viņš ir pārāk vecs un vārgs,
lai cīnītos tam pretī.
vējš ar negantu spēku
triec kraukli pret vecu šķūni.
nokritis zemē tas pēdējo elpas vilcienu velk.
arī viņam sāpēja.
rudenī daba mirst.
rudens ir laiks,kad arī kāda daļa no manis nomirst.
un debesis raud melnas asaras...


ps shis dzejolis ir tieshi gadu vecs...